Franču valoda (français) ir romāņu valoda, kura ir dzimtā valoda 90 miljoniem cilvēku. Otrā valoda tā ir 190 miljoniem cilvēku, kā arī vēl ap 200 miljoniem šo valodu ir apguvuši. Lielākā daļa cilvēku, kam franču valoda ir dzimtā, dzīvo Francijā,[2] no kurienes valoda arī izplatījusies arī tālāk pasaulē. Lielas frančvalodīgo kopienas ir arī Kanādā, Beļģijā, Šveicē, Luksemburgā, Monako un Āfrikas valstīs, kas savulaik bija Francijas kolonijas.
Franču valoda, tāpat kā portugāļu, spāņu, itāļu, rumāņu valodas un citas nacionālās valodas, kā arī katalāņu, oksitāņu, neapoliešu un daudzas citas mazākumtautību valodas ir latīņu valodas pēctece. Franču valodas attīstību ietekmēja arī vietējās ķeltu valodas, kurās runāja gallu ciltis, un ģermāņu valodas, kurās runāja mūsdienu Francijas teritorijā pēc Romas impērijas sabrukuma ieceļojušie franki.
Tā 30 valstīs ir valsts valoda, no kurām vairākums franciski tiek sauktas par La Francophonie, proti, frančvalodīgo valstu kopienu. Tā ir oficiālā visu Apvienoto Nāciju aģentūru valoda, kā arī vairāku citu ievērojamu starptautisku organizāciju oficiālā valoda. Attiecībā uz Eiropas Savienību, franču valodu 27 dalībvalstīs prot 129 miljoni iedzīvotāju (26%), no kuriem 65 miljoniem tā ir dzimtā valoda (12%), bet 69 miljoniem tā ir otrā valoda (14%). Līdz ar to tā ir trešā populārākā otrā valoda (franču valodu apsteidz tikai angļu un vācu valoda). Pirms 20. gadsimta sākumā angļu valoda guva virsroku, franču valoda bija diplomātijas, kā arī saziņas valoda Eiropas izglītības iestādēs.
